​

​

       Talsu baptistu draudze dibināta 1876.gadā. Grāmatā „Latviešu baptistu draudžu izcelšanās un viņu tālāka attīstība”, kuru 1913.gadā sastādījis skolotājs I.Rīss varam lasīt par Talsu draudzes pirmsākumiem:
​

      “Talsu draudzes iesākums meklējams Pūņu ciemā. Uz šejieni evaņģēlija vēsts sēkla pārnesta no Vīdāles ciema jau 1873.gadā. Pirmā dvēsele no ciema iedzīvotājiem, pie kā evaņģēlijs atradis ieeju, bija Kuļļu mājas saimniece Katrīna Cīrule, kura 1873. gadā decembrī, no A.Jankovica Dundagas jūrmalā – Melnsilā – kristīta. Pēc viena gada šai sekoja viņas māsa Trīne, līdz ar vēl kādu Māli Frīdenberg, un pēc gada caur kristību pie draudzes piedalījies pats Kuļļu mājas saimieks Kristaps Pētersons. Pateicoties šī brāļa sirsnībai un misiones garam, viņa mājās Kuļļās nodibinājās pastāvīgas sapulces, par kurām gādāja Vīdāles draudzīte. Tā Vīdālei drīz vien radās stacija Pūņās. Pirmajos gados šai draudzītei daudz kalpojuši J. Hermansons un J. Neibuks; viņu darbs svētījies. Dažu gadu kristīti ap 20 locekļi. Līdz ar draudzītes pieaugšanu tā sākusi rūpēties arī par misioni citās vietās, pabalstīdama divi brāļus, Grīnfeldu un Anševicu, katru ar 25 rubļiem par ziemu, lai tie strādātu evaņģēlija darbu Kaltenē un Nogalē.
Ar laiku draudzītei radās arī locekļi Talsos, tādēļ izrādījās par derīgāku no Pūņām sapulces vietu pārcelt uz Talsiem. 1880.gadā vasarā K. Pētersons salīdzis pilsētas centrā sapulces vietas un tai pašā gadā, 12.jūnijā, draudze pirmo reizi pulcējās savās īrētās telpās, pilsētā. Līdz ar pārcelšanos uz pilsētu, draudzei radās arī vajadzība pēc pastāvīga sludinātāja. Uz Talsu draudzītes lūguma Hermansons iz Vīdāles uzņēmies sludinātāja pienākumus Talsos. Bet tā kā draudzītei sludinātāja uzturēšana drīz vien izrādījusies pāri spēkiem, tad Hermansons atradis par labāku pārcelties uz Novgorodas draudzēm.
 

      Būdama bez pastāvīga strādnieka, Talsu draudzīte griezusies ar lūgumu pie Ventspils draudzes, lai pēdējā ņemtu apsākto darbu Talsos savā pārziņā. Šis „maķedonieša sauciens” atrada siltu atbalsi pie J. Neibuka un citiem Ventspils brāļiem, un līdz ar 1881. gadu Talsu draudzīti it bieži apziemojis J. Neibuks un vecais celmlauzis A. Jankovskis; pirmais Ventspils draudzes sludinātājs; pa laikam arī Talsu brāļus apmeklē Ventspils draudzes kopējs Eihmanis. Sevišķi Neibuks bijis Talsos ļoti iemīlēts. Svētdienās, kurās viņš sludinājis, neviens lāgā negribējis iet no sapulces prom mājas pieraudzīt.
1881. gadā Leču saimnieks Šnikvalds sācis sev Talsos būvēt namu, bet pierunāts no K.Pētersona un citiem brāļiem, izveda būvi tā, ka namā iznāca diezgan košas telpas sapulcei. Kamēr vēl nams ticis būvēts, daži brāļi sākuši prātot, kā būtu, ja draudze no Šnikvalda namu atpirktu. Prātojuši tikmēr, kamēr arī nopirkuši. Ar dedzību un sparu draudze piedalījusies pie šī jaunā apsākuma – lūgšanas nama pirkšanas. Bet tā kā locekļu skaits vēl aizvien bijis diezgan pamazs, ap 70, tad šis darbs nebijis tik viegli veicams. Nācies draudzei pat naudu aizņemties no brāļiem, lai spētu noteiktā laikā maksājumus izdarīt. Šāda naudas aizņemšanās priekš draudzes bijusi ļoti neparasta viņos laikos un tāpēc nav brīnums, ka sapulces pirkšanas laikā daža laba draudzes stunda bijusi nemierīga.
 

       1883.gadā Talsu draudze aicināja sev par sludinātāju Andreju Fetleru, kurš darbojās Talsos līdz 1890. gadam. Pirmie gadi A.Fetlera vadībā bijuši svētīgi. Uguņciems un Mērsrags pieslējušies Talsu draudzei par stacijām un draudzes darbs svētījies, jo 7 gadu ilgā darbības laikā Talsos kristītas 205 dvēseles. Tomēr starp sludinātāju un draudzi izcēlušās nesaskaņas, kas draudzes darbu gandrīz vai galīgi nopostījušas. Nesaskaņu iemesls bijis šāds. No Rīgas uz Talsiem pārcēlies kāds jauneklis, Fetlera radinieks, kas dūšīgi sācis kustēties vietējo jauniešu starpā. Bet draudzes vecaji drīz vien noskaitījušies, ka jaunais Rīgas brālis paslepen ved ļoti nekristīgu un piedauzīgu dzīvi, un uzstāja draudzes vadonim, lai sauc savu radinieku draudzes priekšā dot atbildēšanu, bet tā kā pēdējais no tam atturējās, tad draudze tapusi auksta pret savu sludinātāju. Draudzes kasē iestājās naudas trūkums, jo locekļi atteikušies no saviem pienākumiem, tāpēc, ka grēks topot draudzē ciests. Draudzes stundas tapušas arvienu jo nepanesamākas un līdz ar to draudzes priekšnieka stāvoklis arvien jo grūtāks; līdz beidzot Fetlers 1890.gadā atstāj Talsu draudzi.
 

       Pēc A. Fetlera aiziešanas par draudzes vadoni tiek apstiprināts F. Grīntāls (nelaiķa dzejnieka Grīntāla tēva brālis). Pēdējam bijis daudz jāpūlas un pašam saviem līdzekļiem jāpiedalās, lai draudzes nokavētos maksājumus vēl pie laika varētu nolīdzināt. Grīntāla laikā draudze saņēmusi bieži apmeklējumus no citurienes, jo Grīntāls pats nav sludinājis, bet tikai kārtojis draudzes darīšanas un dalījis draudzei svēto vakariņu. Burzas un trači nokausējuši draudzi tā, ka iestājies draudzē nogurums un atslābums. Šajā atslābuma laikā Talsu draudzīti apmeklējis kāds kalsns, nogavējies vīriņš brālis Auziņš no Piltenes un dažas svētdienas draudzei pakalpojis. Satiekoties ar Auziņu, kurš jau tanī laikā bija sācis mācīt savu svētīšanas un pilnības mācību, draudzes locekļi tam stāstījuši par draudzes iekšējiem nemieriem ar savu agrāko sludinātāju, kā arī par draudzes kases tagadējo grūto stāvokli. Šis pilnības macītājs likās atradis savai mācībai labu zemi. Vientiesīgiem locekļiem tas izskaidroja: visa nelaime esot iekš tam, ka draudzēs ir apstiprināti mācītāji, kuri brīžam uzmetas draudzei par kungiem un vairs nepadodas tās gribai, pie tam tāda mācītāju kārta ir pretbībelīga, jo Dieva  vārds māca, ka it visi ticīgie esot ķēniņu priesterība utt. Arī īpašas sapulces vietas nav vajadzīgas, jo Dievs nedzīvojot rokām taisītos namos: sapulces var noturēt pa mājām, drīz pie vien, drīz pie otra. Lūgšanas nami uzveļ tikai draudzei parādus un noslāpē Tā Kunga Garu, kurš tagad pilnīgi izbeidzis darboties draudzē. Ja draudzes atteiksies no īpašiem priekšniekiem un sapulces namiem, klausīsies Tā Gara mājieniem, tad arī draudzei ies līdz tās brīnuma zīmes, kas bija pirmajai  apustuļu draudzei. Šīs mācības iznākums bija tas, ka 60 locekļi, to starpā arī brālis Grīntāls, atstājušies no draudzes un dzīvojuši pēc Auziņa mācības. Draudzes nenomaldījusies daļa, kura par savu sludinātāju bija uzaicinājusi M. Matisonu, atradusies grūtos un spaidīgos apstākļos: jo tai nu vienai bijis jātiek galā ar lūgšanas nama parādiem. Tomēr, pateicoties M.Matisona pašaizliedzīgai kalpošanai, tas sākumā kalpojis draudzei bez noteiktas algas, saņemdams dažu gadu tikpat daudz kā nekā, draudze Matisona darbības laikā izlīdzināja savus parādus: tā kā Matisonam Talsus atstājot, draudzei bija skaidrs īpašums 2000 rubļu vērtībā.
 

       Lielu pakalpojumu draudzes materiālo apstākļu uzlabošanas ziņā draudzei parādījis nelaiķis J.Frīdenbergs, kas ar apmēram 500 rubļiem nāca draudzei palīgā, kad tā varēja savu lūgšanas namu pārbūvēt. 1900. gada decembrī Matisons atstāja Talsu draudzi, pāriedams uz Aizputi.
Pēc Matisona uz Talsu draudzi pārnāca Ventspils sludinātājs J. Eidemans. Viņa darbības laiks bija draudzes iekšējās uzplaukšanas laiks.
 

Eidemanim 1905.gadā pārceļoties uz Pitragu Talsu draudzes vadīšanu uzņēmās J. A. Ziemels.”

Talsu Baptistu baznīca